101 anketa pēc hipnoterapijas sesijas: ko cilvēki patiesībā piedzīvo

Kopš es sāku strādāt ar hipnoterapiju un regresiju, katrs klients pēc sesijas saņem anketu. Tajā nav jautājuma «vai tev patika». Tajā ir jautājumi par stāvokli pirms un pēc, par izmaiņām uzvedībā, par grūtībām sesijas laikā un par to, ko cilvēks plāno darīt ar iegūto.

Divos gados sakrājusies 101 aizpildīta anketa. Es tās izlasīju visas pēc kārtas un saliku kopā. Šis raksts ir tas, ko no tām var secināt, ieskaitot to, kas man nepatīk. Visi citāti ir anonīmi, ar noņemtām detaļām, pēc kurām kādu varētu atpazīt.

Pirms un pēc: kas notiek ar stāvokli

Pirms sesijas cilvēki sevi visbiežāk raksturo kā neitrālus. Aptuveni katrs trešais atnāk satraukts vai saspringts, un katrs ceturtais jau mierīgs. Pēc sesijas aina mainās: septiņi no desmit raksta «mierīgs» vai «ļoti mierīgs», un tikai nedaudz mazāk par katru desmito jūtas saspringtāks nekā pirms.

Kopējo pieredzi cilvēki vidēji vērtē ar 8,4 no 10, un gandrīz puse liek 9 vai 10. Drošības sajūtu sesijas laikā vērtē vēl augstāk, vidēji 9 no 10. Mērķus, ar kuriem cilvēks atnāca, puse uzskata par pilnībā risinātiem, četri no desmit par daļēji, un četri cilvēki no 101 par nerisinātiem.

Skaitļi ir labi. Bet skaitļi nav tas interesantākais. Interesantākais ir tas, ko cilvēki raksta brīvajā tekstā, jo tur parādās lietas, ko es pats sesijā neredzu.

Atziņas nenāk sesijā. Tās nāk pēc tam

Visbiežākā atbilde uz jautājumu «kādas bija galvenās atziņas» nav atziņa. Tā ir atlikšana.

«Šķiet, ka atziņām vēl jāatnāk.»

«Vairāk ieskatus guvu pēc sesijas no tā, ko piedzīvoju sesijā, kuras laikā man likās, ka diži daudz nepieredzu. Joprojām turpinu izprast un saprocesēt.»

Sākumā es to uztvēru kā vāju sesiju. Tagad es to uztveru kā normu. Sesija ir vieta, kur kaut kas izkustas. Saprašana notiek pēc divām dienām, sarunā ar mammu vai kancelejas preču veikalā. Viena dalībniece atcerējās, ka bērnībā mīlējusi zīmēt, un anketā uzrakstīja: «Nopirkšu zīmuļus.» Tas nav mazums. Tas ir pirmais solis atpakaļ pie sevis, ko viņa izdarīja pati.

Tāpēc anketā ir jautājums par uzvedību, nevis tikai par domām. Tur parādās tas, kas patiesībā mainījies.

«Pamanīju, ka izvēlos citādākus modeļus. Konferencē sēdēju pirmajā rindā, ko līdz šim nekad neesmu darījusi.»

«Aizbraucu uz kapiņiem, noliku sveces tuviniekiem. Bija lielāka enerģija. Biju priecīgāka. Likās, apkārt gaišāks.»

Trīs tēmas, kas atkārtojas simts stāstos

Kad visas anketas saliek blakus, atklājumi sadalās trijās lielās grupās.

Dzimta un vecāki. Šī ir visbiežākā. Cilvēks atnāk ar savām dusmām, savām bailēm, savu nedrošību un atklāj, ka tās nav sākušās viņā.

«Ka esmu dusmojusies uz tēti, bet patiesībā tās bija mammas dusmas.»

«Sapratu, ka manas bailes sabojāt savu veselību ir nodotas no vecākiem, kuri patiesībā vēlējās mani pasargāt. Es bērnībā biju ļoti ziņkārīgs un nepaklausīgs, tā ka nav brīnums, ka, cenšoties mani savaldīt, mani iebiedēja.»

«Man visu dzīvi pietrūcis tēva. Attiecībā uz saviem bērniem centīšos būt vairāk klātesošs.»

Atdotais spēks. Izpatikšana, nespēja pateikt «nē», kauns par to, ka man ir labāk nekā citiem. Šī tēma ir otrā biežākā, un tā gandrīz vienmēr nāk kopā ar atvieglojumu.

«Savu spēku atdevu citam, tāpēc teju katra diena bija kā atkal viss no sākta gala, no tukšuma startēts.»

«Jānostāda sevi kā prioritāti visā un jādara lietas, kuras svarīgas man, nevis citiem.»

«Kauns ir liela problēma un ietekmē visas manas dzīves tēmas.»

Bailes, kas maskējas par piesardzību. Trauksme par veselību, par kļūdām, par to, ko citi padomās. Šeit cilvēki paši formulē mehānismu precīzāk, nekā es to varētu.

«Iemesls, kāpēc es dažbrīd jūtos tik nemierīgs, ir doma, ka man jānotur nemitīga modrība, citādi kāds mani ievainos.»

«Situācijas interpretējam pa savam, un ne vienmēr tās ir īstas. Ne vienmēr tas, ko atceramies, tā arī notika. Atmiņas var mainīt un pieturēties pie tām, kas ceļ mūs.»

Pamanāms, ka nevienā tēmā atklājums nav jauna informācija. Cilvēki paši to raksta: «jaunums tas īsti nebija, bet nezināju, ka tam ir tik liela bloķējoša ietekme.» Darbs ar zemapziņu nedod jaunus faktus par tavu dzīvi. Tas parāda, cik daudz sver vecie.

Kas nestrādā un kad

Ja es rakstītu tikai par to, kas izdevās, šis būtu reklāmas raksts. Anketās ir arī otra puse, un man tā ir vērtīgākā daļa.

Viens cilvēks savu pieredzi novērtēja ar 3 no 10. Viņš neredzēja tēlus, nespēja koncentrēties un pats uzrakstīja iemeslu: «Lai sesija izdotos, ir jābūt resursā, tāpēc labāk rīta pusē to darīt.» Kopš tā laika es cilvēkiem, kas atnāk izsīkuši, iesaku pārcelt sesiju. Tukšam cilvēkam zemapziņa neko nerāda.

Viena dalībniece vairākas dienas pēc sesijas jutās kā bedrē un nožēloja, ka to darījusi. Tas ir reti, viens gadījums no 101, bet tas ir jāzina, ne jāslēpj. Sesija var pacelt lietas, kurām cilvēks tajā brīdī nav gatavs. Tāpēc pirms darba es tagad vairāk laika veltu sarunai par to, kur cilvēks šobrīd ir.

Un visbiežākais šķērslis, kas parādās gandrīz katrā trešajā anketā, ir prāts.

«Grūtības ar savu prātu, kurš visu laiku bļāva: tas esmu es, es to izdomāju, tā nav vīzija, tas es, es, es.»

«Vairākkārt zuda ticība procesam un likās, ka nekas nestrādā, jo nevarēju neko iztēloties vizuāli.»

Šeit ir svarīgs novērojums. Cilvēki, kas raksta par prātu kā šķērsli, pēc pāris dienām bieži raksta arī: «pēc sesijas likās, ka «skanu» citādāk, kaut kas mainījās balsī». Prāts, kas komentē, neaptur procesu. Tas tikai aptur pārliecību, ka process notiek. Tie, kas atnāca otro reizi, gandrīz visi rakstīja, ka otrajā reizē bija vieglāk.

Ko cilvēki dara ar to pēc tam

Anketā ir jautājums «kā tu integrēsi atziņas ikdienā». Atbildes ir pārsteidzoši līdzīgas, lai gan neviens tās nav diktējis.

Visbiežākā ir pašpārbaude vairākas reizes dienā: «Nočekot trīs reizes dienā, kā es jūtos. Ieliku telefonā atgādinājumus.» Otrā ir rakstīšana: «Pierakstīšu savas sajūtas, atklājumus, sapņus. Citādi baigā putra.» Trešā ir viens jautājums pirms rīcības: «Vai tas ved mani tur, kur es gribu?»

Neviens no šiem trim nav tehnika, ko es iemācīju. Cilvēki pie tā nonāk paši, jo sesija parāda, ka atbildes ir iekšā, un tad loģiski gribas tām piekļūt biežāk nekā reizi mēnesī krēslā.

Ko es no tā secinu

Trīs lietas, kas man pēc 101 anketas ir skaidras.

Sesija ir sākums, nevis notikums. Atziņas nāk pēc tam, un tās jānotur ar praksi. Cilvēks, kurš pēc sesijas trīs dienas neko nedara, saņem interesantu pieredzi. Cilvēks, kurš sāk pierakstīt un pārbaudīt sevi, saņem izmaiņas.

Drošība ir svarīgāka par dziļumu. Cilvēki drošību vērtē augstāk par pašu pieredzi, un tieši drošība ļauj otrajā reizē iet dziļāk. Paskaidrojums pirms sesijas, ka nav jāiekrīt dziļā transā, vienam dalībniekam noņēma visas grūtības.

Resurss ir priekšnoteikums. Izsīkušam cilvēkam sesija nedod neko vai dod bedri. Tāpēc es vairs nesāku ar sesiju. Es sāku ar sarunu par to, kur cilvēks ir, kas viņu tur un vai viņam šobrīd ir spēks kaut ko pacelt.

Tieši tāpēc pirmais solis pie manis nav hipnoterapija. Tas ir bezmaksas pārmaiņu modeļu pašnovērtējums, kas parāda, kas šobrīd kavē pārmaiņas, un saruna par to, vai un kāds darbs tev šobrīd der. Ja der, tālāk ir individuālais darbs ar zemapziņu. Ja labāk der grupa un regulārs ritms, tas notiek Rūdīšanās skolā programmā Pāreja.