Numeroloģija, astroloģija un laika matemātika: kāpēc es vairs nesteidzos to visu saukt par muļķībām

Raksta struktūra

1. Kā mainījās mans skatījums uz numeroloģiju un astroloģiju
2. Matemātika nav tikai cilvēka izgudrota valoda
3. Smadzenes nevis vienkārši redz realitāti — tās to nepārtraukti paredz
4. Fraktāļi, psihodēliskā pieredze un jautājums par realitātes struktūru
5. Ja telpai ir matemātiska struktūra, kāpēc lai tādas nebūtu laikam?
6. Kalendārs nav pats laiks
7. Numeroloģija citā interpretācijā: nevis maģiski cipari, bet ciklu meklēšana
8. Astroloģija bez horoskopiem: vai debesis var kalpot kā pulkstenis?
9. Planētas kā laika marķieri, nevis mūsu likteņa vadītājas
10. Kur beidzas interesanta ideja un sākas nepierādīta hipotēze
11. Ko par astroloģiju un numeroloģiju patiesībā saka zinātniskā pieeja
12. Kā varētu pārbaudīt “laika ciklu” teoriju pa īstam
13. Mana pašreizējā pozīcija: skeptisks, bet vairs ne aizvērts
Secinājums
Biežāk uzdotie jautājumi

Numeroloģija, astroloģija un laika matemātika: kāpēc es vairs nesteidzos to visu saukt par muļķībām

Ilgu laiku mana attieksme pret numeroloģiju un astroloģiju bija diezgan vienkārša: interesanta kultūras parādība, iespējams, labs materiāls sarunām, bet ne kaut kas tāds, ko vajadzētu uztvert nopietni kā realitātes izzināšanas instrumentu. Horoskopi žurnālos, dzimšanas datuma ciparu summēšana un apgalvojumi par to, ka konkrēta planēta nosaka mūsu raksturu, man šķita pārāk patvaļīgi, lai tajos meklētu kaut ko fundamentālu. Taču pēdējā laikā es sapratu, ka problēma, iespējams, nav tikai pašās idejās. Problēma ir arī tajā, kādā veidā mēs tās formulējam. Ja astroloģiju reducējam līdz apgalvojumam, ka “Marss šonedēļ tev sagādās konfliktu darbā”, man joprojām ir ļoti grūti to uztvert nopietni. Ja jautājumu pārformulējam un jautājam, vai dabā, cilvēka bioloģijā un laikā var pastāvēt atkārtojošies cikli, kuru savstarpējā kombinācija rada statistiski atšķirīgus apstākļus dažādos brīžos, saruna kļūst daudz interesantāka.

Tieši šeit ir svarīga robeža, kuru visā šajā rakstā centīšos nepazaudēt. Es neapgalvoju, ka numeroloģija vai astroloģija šobrīd ir zinātniski pierādītas sistēmas. Tās nav. Es arī neapgalvoju, ka eksistē kāda slepena formula, ar kuru pēc dzimšanas datuma iespējams precīzi izrēķināt cilvēka nākotni. Taču es vairs neuzskatu par pašsaprotamu arī pretējo apgalvojumu — ka jebkura ideja par laika cikliem automātiski ir absurda tikai tāpēc, ka vēsturiski līdzīgas idejas ir nonākušas astroloģijas vai numeroloģijas laukā. Mani interesē dziļāks jautājums: vai laiks var saturēt struktūru, kuru mēs ikdienā vienkārši nemākam pietiekami precīzi aprakstīt? Un, ja var, tad vai senās sistēmas varētu būt neveikli, nepilnīgi vai daļēji kļūdaini mēģinājumi šo struktūru pamanīt?

1. Kā mainījās mans skatījums uz numeroloģiju un astroloģiju

Manas domas nemainījās tāpēc, ka kāds būtu parādījis perfektu astroloģisko prognozi vai matemātiski pierādījis numeroloģiju. Tieši otrādi — šādu pierādījumu man joprojām nav. Mainījās pats jautājums, kuru es sev uzdevu. Agrāk tas skanēja aptuveni šādi: “Vai tiešām skaitlis septiņi pats par sevi spēj kaut ko izdarīt ar cilvēka dzīvi?” Uz šādi formulētu jautājumu mana atbilde arī tagad būtu skeptiska. Taču daudz interesantāks jautājums ir: vai atkārtojošos dabas procesos var būt noteikti stāvokļi, kuri regulāri sakrīt ar citiem procesiem un tādējādi rada prognozējamas konfigurācijas? Tas vairs nav mistisks jautājums. Tā būtībā ir sistēmu teorija.

Iedomāsimies vairākus pulksteņus, kuri darbojas ar dažādu ātrumu. Viens cikls atkārtojas ik pēc 24 stundām, cits — aptuveni gada laikā, vēl kāds — daudz īsākā vai daudz garākā periodā. Katrā konkrētā brīdī visi šie “pulksteņi” atrodas noteiktā pozīcijā. Pēc laika kombinācija atkārtojas pilnībā vai daļēji. Matemātikā šādu sistēmu pētīšana nav nekas eksotisks. Mēs analizējam periodiskumu fizikā, astronomijā, bioloģijā, ekonomikā, signālu apstrādē un daudzās citās jomās. Tāpēc mani sāka interesēt iespēja, ka zem vēsturiskās numeroloģijas un astroloģijas valodas varētu slēpties ļoti primitīva intuīcija par periodiskām sistēmām.

Tas nenozīmē, ka senie astrologi automātiski bija atraduši pareizos ciklus vai pareizi interpretēja to nozīmi. Starp domu “dabā ir cikli” un apgalvojumu “šī konkrētā astroloģijas skola tos apraksta pareizi” ir milzīga distance. Tieši šo distanci, manuprāt, bieži ignorē abas puses. Vieni uzskata: ja eksistē cikli, astroloģijai jābūt patiesai. Otri uzskata: ja horoskopi nestrādā, jebkura doma par laika cikliem ir absurda. Man šķiet, ka abas pozīcijas ir pārāk vienkāršas.

2. Matemātika nav tikai cilvēka izgudrota valoda

Visa šī doma man sākas ar daudz fundamentālāku pārliecību: matemātika nav tikai cilvēku izdomāts pieraksta veids. Protams, simbolus “1”, “2” un “3” esam radījuši mēs. Arī vienādojumu pieraksts, matemātiskā terminoloģija un konkrētas aksiomu sistēmas ir cilvēku konstrukcijas. Taču attiecības, kuras šie simboli apraksta, nešķiet patvaļīgas. Diviem akmeņiem blakus noliekot vēl divus akmeņus, iegūsim četrus neatkarīgi no tā, vai tuvumā atrodas cilvēks, kurš prot skaitīt. Planētu orbītas ievēro noteiktas matemātiskas attiecības arī tad, ja neviens tās nemēra. Elektromagnētiskie viļņi, gravitācija, kristālu struktūras, šķidrumu plūsmas un daudzi citi procesi uzvedas tā, it kā realitātes pamatā tiešām būtu ārkārtīgi precīzas kvantitatīvas attiecības.

Šis jautājums filozofijā nav atrisināts. Viena nometne matemātiskās struktūras uzskata par kaut ko atklājamu, cita — par cilvēka konstruētu valodu realitātes aprakstīšanai. Taču pat otrajā gadījumā paliek pārsteidzošs fakts: matemātika ārkārtīgi labi strādā. Fiziķis Jūdžins Vīgners savulaik šo fenomenu raksturoja kā matemātikas “neizskaidrojamo efektivitāti” dabaszinātnēs. Mēs uz papīra izveidojam abstraktas matemātiskas teorijas, un pēc tam izrādās, ka tās pārsteidzoši precīzi apraksta daļiņas, kosmosu vai procesus, kurus teorijas radīšanas brīdī pat nebijām novērojuši.

Tieši tāpēc man nav grūti pieņemt domu, ka realitātei ir matemātiska arhitektūra. Bet no šejienes vēl neizriet numeroloģija. Tas ir ļoti svarīgi. Matemātiska realitāte automātiski nenozīmē, ka cilvēka dzīves ceļu nosaka dzimšanas datuma ciparu summa. Tomēr tā padara interesantu nākamo jautājumu: ja matemātiskas attiecības strukturē telpu, kustību, enerģiju un bioloģiskus procesus, vai mēs esam droši, ka laika organizācijā nav līdzīgu, vēl līdz galam nesaprastu struktūru?

3. Smadzenes nevis vienkārši redz realitāti — tās to nepārtraukti paredz

Otrs gabals šajā puzlē man ir tas, kā mūsdienu neirozinātne apraksta uztveri. Mums intuitīvi šķiet, ka acis darbojas kā kamera: ārējā pasaule nonāk acīs, smadzenes saņem gatavu attēlu, un mēs to “redzam”. Patiesībā process ir daudz sarežģītāks. Viena no ietekmīgām pieejām neirozinātnē ir predictive processing jeb paredzošās apstrādes ideja. Tās dažādās versijas saistītas ar tādiem pētniekiem kā Karls Fristons un Endijs Klārks. Vienkāršoti sakot, smadzenes nepārtraukti veido modeli par to, kas ārējā pasaulē, visticamāk, notiek, bet sajūtu informācija šo modeli labo.

Tas nozīmē, ka realitāte, kuru piedzīvojam, nav neapstrādāta ārējās pasaules kopija. Tā ir smadzeņu ģenerēta interpretācija, kuru nepārtraukti ierobežo un koriģē no maņām saņemtie signāli. Kad pieskaros galdam, es, protams, saņemu reālus sensorus signālus no ādas, muskuļiem un nervu sistēmas. Taču mans apzinātais pārdzīvojums “ciets, vēss galds” nav pats galds. Tā ir nervu sistēmas izveidota reprezentācija par fizisku mijiedarbību ar objektu. Šī atšķirība sākumā šķiet filozofiska, bet tai ir milzīgas sekas tam, kā domājam par realitāti.

Man patīk vienkārša analoģija. Datorspēlē mēs neredzam procesora tranzistorus, instrukcijas un skaitliskos aprēķinus. Mēs redzam koku, ēku vai personāžu, jo sarežģīta skaitļošanas sistēma šos zemāka līmeņa procesus pārvērš lietotājam saprotamā vidē. Es neapgalvoju, ka cilvēka smadzenes ir dators tiešā nozīmē vai ka mēs dzīvojam datorsimulācijā. Taču kā metafora šī paralēle ir noderīga. Mēs dzīvojam modelī, kuru nervu sistēma veido, izmantojot ārējās pasaules signālus un iepriekšējo pieredzi. Un šis modelis lielā mērā balstās uz attiecībām, regularitātēm, varbūtībām un prognozēm — tātad uz procesiem, kurus iespējams aprakstīt matemātiski.

4. Fraktāļi, psihodēliskā pieredze un jautājums par realitātes struktūru

Man pašam fraktāļu tēma šajā kontekstā vienmēr ir šķitusi īpaši aizraujoša. Fraktālis ļoti vienkāršoti ir struktūra, kurā noteikti raksti atkārtojas dažādos mērogos. Klasiski matemātiskie fraktāļi var saturēt teorētiski bezgalīgu pašlīdzību, taču dabā redzam aptuvenas fraktālām struktūrām līdzīgas formas: koku zarojumu, asinsvadus, upju tīklus, mākoņu kontūras, plaušu struktūru un daudz ko citu. Benoā Mandelbro darbi parādīja, cik spēcīgs instruments šāda ģeometrija var būt sarežģītu dabas formu aprakstīšanai. Tas pats par sevi, protams, neko nepasaka par numeroloģiju, bet atgādina svarīgu principu — vienkārši noteikumi dažkārt rada ārkārtīgi sarežģītas struktūras.

Interesants ir arī psihodēlisko vielu radīto vizuālo pieredžu aspekts. Cilvēki nereti apraksta atkārtojošas ģeometriskas formas, režģus, spirāles un fraktāliem līdzīgus rakstus. Taču te nepieciešama piesardzība. No tā nevar secināt, ka psihodēliska pieredze ļauj mums “ieraudzīt realitātes matemātisko kodu”. Daudz ticamāks zinātniskais skaidrojums ir saistīts ar redzes sistēmas un smadzeņu tīklu darbības izmaiņām. Citiem vārdiem, šie raksti var daudz vairāk pastāstīt par mūsu neironu arhitektūru nekā par Visuma slepenu ģeometriju.

Un tomēr filozofiski šeit rodas interesants pagrieziens. Ja mūsu smadzenes pašas ir fiziska sistēma, kura izveidojusies dabā, tad arī tās arhitektūra ir daļa no tās pašas realitātes. Ja noteiktas matemātiskas struktūras parādās gan dabas procesos, gan mūsu uztveres sistēmu organizācijā, tas nav pierādījums mistikai, bet tas ir atgādinājums, cik dziļi matemātiska regularitāte iespiežas visā, ko pazīstam. Un tieši no šejienes es nonāku pie man svarīgākā jautājuma: ja telpiskos procesos atrodam tik daudz atkārtojošu struktūru, vai arī laiku ir vērts mēģināt analizēt līdzīgā veidā?

5. Ja telpai ir matemātiska struktūra, kāpēc lai tādas nebūtu laikam?

Ikdienā mēs laiku uztveram ļoti intuitīvi: pagātne ir aiz mums, nākotne priekšā, bet tagadne ir tas īsais brīdis, kurā atrodamies. Fizikā aina ir daudz sarežģītāka. Kopš relativitātes teorijas telpa un laiks vairs netiek uzskatīti par pilnīgi neatkarīgām skatuvēm. Tie ir savstarpēji saistīti telplaika aprakstā, un tas, cik daudz laika paiet starp notikumiem, var būt atkarīgs no kustības un gravitācijas. GPS sistēmām pat jāņem vērā relativitātes efekti, citādi to precizitāte pakāpeniski sabruktu. Tātad mūsu ikdienas sajūta par vienmērīgi plūstošu universālu laiku jau fizikas līmenī nav pilnīgi pareiza.

No šī fakta, protams, nevar pārlēkt uz secinājumu, ka astroloģija ir patiesa. Tomēr tas man palīdz atmest intuitīvo pieņēmumu, ka mēs laiku jau saprotam tik labi, ka par to vairs nav ko jautāt. Ir pilnīgi iespējams, ka daudzas ikdienas intuīcijas par realitāti ir tikai mūsu bioloģiskās uztveres ierobežojumi. Skudrai pilsēta, visticamāk, neeksistē tādā konceptuālā formā, kādā to redzam mēs. Tas nenozīmē, ka pilsētas nav. Tas nozīmē, ka katra kognitīvā sistēma uztver tikai to pasaules slāni, kuru tā spēj apstrādāt.

Man šķiet interesanta doma par laiku kā par struktūru, nevis tikai lineāru plūsmu. Fizikā jau pastāv periodiski procesi, frekvences, viļņi, orbītas, oscilācijas un ļoti dažādas sistēmas, kuru stāvokli iespējams noteikt pēc cikla fāzes. Kāpēc gan sarežģītās bioloģiskās un sociālās sistēmās nevarētu eksistēt vairāku ciklu pārklāšanās? Patiesībā mēs zinām, ka tādas eksistē. Jautājums nav vai pasaulē ir cikli. Jautājums ir daudz konkrētāks: vai eksistē tādi līdz šim nenovērtēti cikli, kas būtiski un reproducējami ietekmē cilvēka dzīves trajektoriju?

6. Kalendārs nav pats laiks

Viena lieta, kuru sarunās par numeroloģiju bieži ignorē, ir fakts, ka mūsu kalendārs nav dabas likums. Kalendārs ir cilvēku veidota koordinātu sistēma, ar kuru organizējam laiku. Gads ir cieši saistīts ar Zemes apriņķojumu ap Sauli, diennakts — ar Zemes rotāciju, bet mēnešu garums, nedēļu struktūra un konkrētā datumu numerācija lielā mērā ir vēsturiski kompromisi. Februārī ir 28 vai 29 dienas, citos mēnešos 30 vai 31, un mūsu gada sākums 1. janvārī nav kaut kāds metafiziski īpašs punkts Visuma struktūrā. Tāpēc man vienmēr šķiet aizdomīgi, ja numeroloģiska sistēma piešķir milzīgu nozīmi tieši mūsu pašreizējā kalendāra cipariem, neizskaidrojot, kāpēc šiem cilvēku radītajiem marķieriem vajadzētu būt fundamentāliem.

Taču šī pati kritika ved uz interesantāku domu. Ja mēs gribētu meklēt reālus laika ciklus, mums vajadzētu skatīties nevis tikai kalendāra ciparos, bet fiziskos procesos. Zemes rotācija ir process. Zemes orbīta ap Sauli ir process. Mēness kustība ir process. Saules aktivitātei ir savi cikli. Cilvēka ķermenim ir diennakts ritmi, hormonālās svārstības un citas periodiskas parādības. Šeit jau esam zinātnes teritorijā. Hronobioloģija pēta bioloģiskos ritmus, un diennakts jeb cirkadiāno ritmu nozīme organismā ir tik fundamentāla, ka 2017. gada Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā tika piešķirta par molekulāro mehānismu izpēti, kas kontrolē cirkadiāno ritmu.

Tāpēc es numeroloģijas ideju uztvertu daudz nopietnāk, ja tā teiktu: “Mēs esam identificējuši konkrētu fizisku ciklu ar izmērāmu periodu, kurš reproducējami korelē ar noteiktu parādību.” Tas būtu pavisam cits apgalvojums nekā “tavs dzimšanas datums summā dod astoņi, tāpēc esi orientēts uz naudu”. Pirmais apgalvojums ir testējams. Otrs bieži vien ir tik elastīgs, ka praktiski jebkurš cilvēks tajā var atrast daļu no sevis.

7. Numeroloģija citā interpretācijā: nevis maģiski cipari, bet ciklu meklēšana

Tieši šādi es šobrīd spēju iztēloties numeroloģijas iespējami interesantāko versiju. Nevis kā ticību tam, ka konkrēti cipari paši par sevi izstaro enerģiju, bet kā hipotētisku mēģinājumu atrast periodiskumu sarežģītā sistēmā. Šādā interpretācijā skaitlis būtu nevis cēlonis, bet marķieris. Pulksteņa rādītājs neizraisa pusdienlaiku. Tas vienkārši ļauj mums noteikt noteikta procesa fāzi. Tieši tāpat teorētiski varētu būt sistēmas, kurās konkrēts skaitlis norāda, kurā cikla pozīcijā kaut kas atrodas.

Iedomāsimies ļoti vienkāršotu modeli. Pieņemsim, ka eksistē trīs neatkarīgi procesi: viens atkārtojas ik pēc 28 dienām, otrs ik pēc 364 dienām, bet trešais ik pēc dažām stundām. Šie skaitļi ir tikai piemērs, nevis apgalvojums par reāliem fundamentāliem cikliem. Katram procesam dažādās fāzēs varētu būt nedaudz atšķirīgi fizikāli vai bioloģiski apstākļi. Kad vairāku procesu noteiktas fāzes pārklājas, rodas konkrēta konfigurācija. Matemātiski tas ir pilnīgi saprotams modelis. Sarežģītās sistēmās šādas mijiedarbības var radīt ārkārtīgi komplicētus rezultātus.

Te parādās analogija ar procedurāli ģenerētu datorspēli. Piemēram, Minecraft pasaulē milzīgu dažādību iespējams radīt no salīdzinoši vienkāršiem algoritmiskiem noteikumiem, nejaušības komponentēm un sistēmas sākuma stāvokļa. Ja tu zini spēles algoritmu pietiekami labi, vari prognozēt lietas, kas parastam spēlētājam šķiet nejaušas. Es nesaku, ka mūsu Visums ir Minecraft vai datorsimulācija. Šo analoģiju izmantoju tikai tam, lai parādītu principu: ļoti sarežģīta pasaule var rasties no relatīvi kompakta noteikumu kopuma. Ja laiks būtu viena no šāda noteikumu kopuma dimensijām, tad teorētiski tā struktūras izpratne varētu palielināt mūsu prognozēšanas spēju. Taču līdz pierādījumam šeit vēl ir ļoti tāls ceļš.

8. Astroloģija bez horoskopiem: vai debesis var kalpot kā pulkstenis?

Ar astroloģiju man tagad ir līdzīgs domāšanas eksperiments. Mani neuzrunā doma, ka Jupiters fiziski izstaro kaut kādu īpašu “veiksmes enerģiju”, kura konkrētajā dienā liek man saņemt paaugstinājumu darbā. Šādam mehānismam nav pārliecinošu pierādījumu. Taču ir iespējams uz astroloģiju skatīties citā veidā: debess ķermeņi ir ārkārtīgi precīzi periodisku procesu marķieri. Cilvēki tūkstošiem gadu izmantoja Sauli, Mēnesi un zvaigznes laika noteikšanai tieši tāpēc, ka debesu mehānika ir daudz stabilāka par daudziem mūsu pašu radītajiem mērinstrumentiem.

No šāda skatpunkta astrologam nebūtu jāsaka: “Saturns liek tev kļūt disciplinētākam.” Daudz intelektuāli interesantāks apgalvojums būtu: “Saturna cikla pozīcija darbojas kā ļoti precīzs laika koordinātas marķieris, un mēs vēlamies noskaidrot, vai šajā laika koordinātā sistemātiski atkārtojas vēl kādi procesi.” Tas joprojām būtu drosmīgs pieņēmums, taču vismaz tādu teoriju iespējams pārbaudīt ar datiem.

Te arī slēpjas svarīga atšķirība starp korelāciju un mehānismu. Ja putnu migrācija sakrīt ar noteiktu astronomisku ciklu, tas nenozīmē, ka planētas putniem “sūta enerģiju”. Iespējams, abas parādības vienkārši ir saistītas ar citu procesu, piemēram, gadalaikiem. Pulksteņa rādītājs neizraisa satiksmes sastrēgumu pulksten 17.00. Tas tikai ļoti labi parāda brīdi, kurā sociālu iemeslu dēļ sastrēgums mēdz rasties. Manuprāt, tieši šāds domāšanas modelis ļauj astroloģijas tēmu apspriest daudz nopietnāk, nezaudējot kritisko domāšanu.

9. Planētas kā laika marķieri, nevis mūsu likteņa vadītājas

Šī atšķirība man šķiet centrāla. Mērītājs nav tas pats, kas cēlonis. Termometrs nerada karstumu, pulkstenis nerada vakaru, un kalendārs nerada ziemu. Tāpēc pat tad, ja kādreiz izdotos atklāt statistiski spēcīgu sakarību starp kādu astronomisku konfigurāciju un noteiktu procesu uz Zemes, no tā vēl neizrietētu, ka planētas šo procesu tieši izraisa. Tās varētu būt vienkārši daļa no tās pašas periodiskās sistēmas vai ērts instruments tās fāzes noteikšanai.

Mēness šeit ir labs piemērs, jo tam tiešām ir zināma fizikāla ietekme uz Zemi — visredzamāk paisumu un bēgumu veidā. Taču no fakta, ka Mēness gravitācija ietekmē okeānus, nevar secināt katru populāro apgalvojumu par pilnmēness ietekmi uz cilvēku uzvedību. Katra hipotēze jāpārbauda atsevišķi. Tieši šajā punktā, manuprāt, ļoti daudz ezotērisku sistēmu kļūdās: tās sāk ar vienu patiesu novērojumu, pēc tam izveido desmit nepārbaudītus secinājumus un beigās visu šo ķēdi pasniedz kā vienu veselumu.

Ja astroloģiju gribētu padarīt zinātniski interesantu, būtu jārīkojas pretēji. Sākumā nepieciešams formulēt ārkārtīgi konkrētu prognozi. Piemēram: cilvēkiem, kuri dzimuši konkrētā precīzi definētā cikla fāzē, noteikta izmērāma īpašība populācijas līmenī būs sastopama par noteiktu procentu biežāk. Tad nepieciešami lieli dati, iepriekš reģistrēta metodoloģija, kontroles grupas un neatkarīga rezultāta atkārtošana. Ja efekta nav — teorija jāmet ārā vai jāpārveido. Tieši šī gatavība zaudēt savu teoriju ir viena no galvenajām robežām starp zinātnisku hipotēzi un ticības sistēmu.

10. Kur beidzas interesanta ideja un sākas nepierādīta hipotēze

Man šeit ir svarīgi pašam sev neatļaut vienu ļoti vilinošu intelektuālu kļūdu. No fakta, ka daba ir matemātiska, nevar secināt numeroloģiju. No fakta, ka pastāv bioloģiski cikli, nevar secināt astroloģiju. No fakta, ka smadzenes veido paredzošus realitātes modeļus, nevar secināt, ka mūsu dzīve ir iepriekš aprēķināta. Un no relativitātes teorijas nevar secināt, ka nākotni iespējams apskatīt kā istabas otru galu. Šīs idejas var veidot interesantas analoģijas, bet analoģija nav pierādījums.

Tieši tāpēc es savu pašreizējo pozīciju sauktu par epistemoloģisku atvērtību, nevis ticību. Man šķiet intelektuāli nepareizi pateikt: “Es nevaru iedomāties mehānismu, tātad tas nav iespējams.” Zinātnes vēsturē ir pietiekami daudz parādību, kuru mehānisms ilgu laiku nebija zināms. Tajā pašā laikā tikpat kļūdaini būtu sacīt: “Es varu iedomāties mehānismu, tātad tas droši vien eksistē.” Cilvēka smadzenes ir neticami talantīgas stāstu radīšanā. Mēs varam savienot punktus pat tur, kur starp tiem nav reālas saiknes.

Tāpēc man šeit patīk ļoti vienkāršs princips: jo interesantāks apgalvojums, jo vairāk es gribu redzēt tā pārbaudi. Ja kāds saka, ka noteikta numeroloģiska sistēma spēj precīzāk par nejaušību prognozēt konkrētus dzīves notikumus, lieliski — to var izmērīt. Ja astrologs apgalvo, ka pēc dzimšanas datiem iespējams noteikt personības īpašības, arī to var pārbaudīt aklā eksperimentā. Ja rezultāts atkārtojas dažādās populācijās un pie neatkarīgiem pētniekiem, mums jāmaina savi uzskati. Ja neatkārtojas, jāmaina teorija, nevis jāmeklē iemesls, kāpēc tests “neuztvēra enerģiju”.

11. Ko par astroloģiju un numeroloģiju patiesībā saka zinātniskā pieeja

Šeit sākas neērtā daļa cilvēkiem, kuri jau ir pārliecināti par astroloģijas darbību. Līdz šim nav izveidojies pārliecinošs, reproducējams zinātnisku pierādījumu kopums, kas demonstrētu klasiskās astroloģijas spēju precīzi prognozēt personību vai dzīves notikumus tādā veidā, kā to bieži sola praktizētāji. Viens no pazīstamākajiem eksperimentiem bija Šona Karlsona 1985. gadā žurnālā Nature publicētais dubultaklais astroloģijas tests. Rezultāti nesniedza cerēto atbalstu astroloģiskajām prognozēm. Arī plašāks eksperimentālās psiholoģijas un statistikas pētījumu kopums nav radījis tādu rezultātu, kas astroloģiju nostādītu līdzās, piemēram, astronomijai, ģenētikai vai fizioloģijai kā reproducējamu prognozēšanas disciplīnu.

Numeroloģijas situācija ir vēl sarežģītāka, jo dažādas skolas izmanto atšķirīgus noteikumus, sistēmas un interpretācijas. Ja viens datums vienā sistēmā nozīmē vienu, bet citā kaut ko pavisam citu, uzreiz rodas jautājums: pēc kāda kritērija nosakām, kurš modelis ir pareizs? Zinātnei nepietiek ar atsevišķiem iespaidīgiem piemēriem. Ja viens cilvēks atpazīst sevi aprakstā, mums jānoskaidro, cik daudz cilvēku atpazītu sevi tajā pašā aprakstā neatkarīgi no dzimšanas datuma. Psiholoģijā tam ir zināms Forera jeb Bārnuma efekts — tendence vispārīgus personības aprakstus uztvert kā pārsteidzoši precīzi attiecināmus tieši uz sevi.

Taču arī šis zinātniskais skepticisms man nešķiet iemesls pārtraukt uzdot jautājumus par cikliem. Gluži pretēji. Tas nozīmē, ka, ja zem astroloģijas vai numeroloģijas tradīcijām tiešām slēpjas kāds interesants efekts, tas būs jāatrod ar daudz stingrākām metodēm nekā līdz šim. Atvērtība nav prasība ticēt. Atvērtība ir gatavība pārbaudīt.

12. Kā varētu pārbaudīt “laika ciklu” teoriju pa īstam

Ja man būtu praktiski neierobežoti resursi un es gribētu godīgi pārbaudīt šo ideju, es nesāktu ar horoskopiem. Es sāktu ar milzīgiem anonimizētiem datu kopumiem. Tajos būtu precīzs dzimšanas laiks un vieta, dažādi veselības, personības, izglītības, profesionālās darbības un citi izmērāmi rādītāji. Pirms analīzes būtu nepieciešams skaidri definēt, kādas tieši cikliskas pazīmes mēs testējam un kādu efektu sagaidām. Tas ir svarīgi, jo, ja pēc rezultātu ieraudzīšanas sākam meklēt jebkuru sakritību starp simtiem iespējamu mainīgo, statistiski iespaidīgas sakritības agrāk vai vēlāk atradīsies nejauši.

Pēc tam būtu jāizveido modelis uz vienas datu daļas un jāpārbauda uz pilnīgi neatkarīgas cilvēku grupas, kuru modelis iepriekš nav redzējis. Vēl labāk — sākotnējo prognozi vajadzētu publiski reģistrēt pirms datu analīzes. Ja mēs sakām, ka konkrēta cikla konfigurācija palielina varbūtību noteiktam izmērāmam rezultātam, tad šī prognoze ir jānofiksē un pēc tam jāskatās, vai tā iztur pārbaudi. Vēlāk rezultāts būtu jāatkārto citā valstī, citā laikā un citai pētnieku komandai.

Ja pēc šādas analīzes atkārtoti parādītos spēcīgs efekts, sāktos patiešām interesantā daļa. Tad būtu jājautā kāpēc. Vai tas ir astronomisks process? Sezonāls faktors? Mātes hormonu līmenis grūtniecības laikā? Gaismas daudzums? Temperatūra? Sociāla struktūra? Kāds līdz šim nezināms mehānisms? Iespējams, beigās efekts izrādītos pilnībā bioloģisks un tam nebūtu nekāda sakara ar tradicionālo astroloģiju. Bet tas nebūtu zaudējums. Tas būtu tieši tas, ko zinātnē gribam — atrast reālo mehānismu, nevis aizstāvēt iepriekš izvēlētu stāstu.

13. Mana pašreizējā pozīcija: skeptisks, bet vairs ne aizvērts

Tātad — vai es tagad “ticu numeroloģijai un astroloģijai”? Nē, ja ar ticību saprotam pārliecību, ka pašreizējās populārās sistēmas pareizi paredz cilvēku dzīvi. Man tam nav pietiekamu pierādījumu. Taču es arī vairs negribu automātiski pasmieties par pašu ideju, ka laikam varētu būt sarežģīta periodiska struktūra, kura mijiedarbojas ar dzīvi daudzos līmeņos. Patiesībā mēs jau zinām, ka daudzos līmeņos tā ir: diena un nakts, gadalaiki, miega ritms, hormonālie cikli, ekoloģiskie procesi un astronomiskās kustības ir tikai daļa no piemēriem.

Mana interese sākas punktā, kur šie cikli kļūst sarežģīti un savstarpēji pārklājas. Kas notiek, ja dzīva sistēma vienlaikus atrodas desmitiem vai simtiem dažādu periodisku procesu ietekmē? Vai dažām šo procesu konfigurācijām varētu būt statistiski atšķirīgas īpašības? Protams. Tas principā nav nekas neiespējams. Bet pavisam cits jautājums ir, vai cilvēki pirms simtiem vai tūkstošiem gadu patiešām identificēja tieši šos ciklus un vai mūsdienu numerologi tos spēj izmantot prognozēšanai. Par to es pagaidām neesmu pārliecināts.

Man šķiet, ka visproduktīvākā pozīcija šeit ir nevis cinisms un nevis lētticība, bet disciplinēta ziņkārība. Es varu pateikt: “Šī ideja šķiet iespējama,” vienlaikus piebilstot: “Parādi man datus.” Es varu pieņemt, ka mans pašreizējais pasaules modelis ir nepilnīgs, neatsakoties no prasības pēc pierādījumiem. Un, manuprāt, tieši spēja mainīt savu viedokli, neskrienot no viena ekstrēma otrā, ir viena no svarīgākajām intelektuālās brīvības pazīmēm.

Secinājums

Šajā tēmā man pats interesantākais vairs nav jautājums par horoskopiem. Mani interesē daudz fundamentālāks jautājums par matemātiku, laiku, cikliem un mūsu spēju uztvert realitāti. Mēs zinām, ka pasauli iespējams pārsteidzoši precīzi aprakstīt matemātiski. Mēs zinām, ka smadzenes rada realitātes modeli, nevis vienkārši pasīvi fotografē apkārtni. Mēs zinām, ka daba satur milzīgu skaitu periodisku procesu. Mēs zinām arī to, ka mūsu intuitīvā izpratne par laiku fizikas līmenī nav pilnīga. Neviens no šiem faktiem nepierāda astroloģiju vai numeroloģiju, taču kopā tie, manuprāt, padara jautājumu par laika struktūru daudz interesantāku, nekā sākumā varētu šķist.

Es joprojām būtu ļoti piesardzīgs pret cilvēku, kurš pēc viena datuma sola precīzi pateikt, ar ko tev jāprecas, kad jāmaina darbs vai kurā gadā kļūsi bagāts. Jo precīzāks apgalvojums, jo precīzākam jābūt pierādījumam. Taču es būtu daudz atvērtāks sarunai ar cilvēku, kurš saka: “Man šķiet, ka esmu atradis atkārtojošu ciklu. Te ir formula, te ir dati, te ir prognoze, kuru varam pārbaudīt.” Šajā brīdī mēs vairs neatrodamies ticības teritorijā. Mēs sākam eksperimentu.

Varbūt beigās izrādīsies, ka visa tradicionālā numeroloģija ir tikai cilvēka vēlme ieraudzīt kārtību nejaušībā. Varbūt daļa astroloģisko sakarību izrādīsies sezonālu, sociālu vai bioloģisku faktoru blakusefekts. Varbūt zem simtiem kļūdainu pieņēmumu kādreiz atradīsies arī kāda patiesa, līdz šim nepamanīta sakarība. Es nezinu. Tieši tāpēc man šī tēma kļuvusi interesanta. Nezināt un turpināt pētīt man šķiet daudz vērtīgāk nekā pārāk ātri izlemt, ka atbilde jau ir zināma.

FAQ 1. Vai es tagad ticu astroloģijai?

Ja ar astroloģiju domājam klasisko priekšstatu, ka planētu pozīcijas ļauj droši un precīzi noteikt cilvēka raksturu, nākotni, attiecību iznākumu vai profesionālo likteni, tad nē — šādai pārliecībai man šobrīd nav pietiekama pamata. Līdzšinējie kontrolētie pētījumi nav radījuši tādu reproducējamu pierādījumu kopumu, kādu es gribētu redzēt pirms tik spēcīgu apgalvojumu pieņemšanas. Taču mans skatījums ir kļuvis atvērtāks pret pašu principu, ka astronomiskus ciklus var izmantot kā ārkārtīgi precīzus laika marķierus. Tas ir pavisam cits apgalvojums.

Svarīgākais man ir neiesprūst vārdā “astroloģija”. Zem viena nosaukuma vēsturiski var slēpties desmitiem dažādu ideju — sākot ar maģisku planētu ietekmi un beidzot ar mēģinājumiem klasificēt laika ciklus. Daļa šo ideju var būt aplamas, daļa banālas, daļa filozofiski interesantas, un teorētiski kāda neliela daļa varētu saturēt empīriski pārbaudāmu novērojumu. Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir sadalīt lielo sistēmu konkrētos apgalvojumos un katru no tiem pārbaudīt atsevišķi.

Tāpēc mana pozīcija nav “astroloģija strādā”. Mana pozīcija ir: es vairs neuzskatu, ka jautājums par sarežģītiem laika cikliem ir muļķīgs tikai tāpēc, ka vēsturiski ar to nodarbojušies arī astrologi. Tā ir būtiska atšķirība.

FAQ 2. Vai numeroloģijai ir zinātniski pierādījumi?

Klasiskajai numeroloģijai pašlaik nav tāda reproducējama zinātnisku pierādījumu kopuma, kas ļautu to uzskatīt par uzticamu metodi personības vai nākotnes prognozēšanai. Īpaši problemātiski ir tas, ka dažādās numeroloģijas sistēmās tiek izmantoti atšķirīgi aprēķina principi, un bieži vien nav skaidra mehānisma, kāpēc konkrētai ciparu transformācijai būtu jāatspoguļo kāds fundamentāls dabas process. Ja dzimšanas datuma ciparus summējam, pēc tam reducējam līdz vienam skaitlim un piešķiram tam simbolisku nozīmi, rodas pamatots jautājums: kāpēc tieši šī matemātiskā operācija? Kāpēc ne cita?

Man interesanta kļūst cita pieeja. Ja numeroloģiju pārdefinētu kā periodisku sistēmu analīzi, tad situācija mainītos. Matemātikā, fizikā un bioloģijā ciklu analīze ir pilnīgi normāla prakse. Mēs pētām frekvences, periodus, rezonanses, fāzes un atkārtojošus modeļus. Taču šādai jaunai “numeroloģijai” būtu jāatsakās no nekontrolējamas simbolikas un jāspēj dot precīzas prognozes.

Tātad cipari paši par sevi nav problēma. Visa zinātne ir pilna ar cipariem. Problēma sākas tad, kad ciparam piešķiram nozīmi bez neatkarīga pierādījuma, ka attiecīgā nozīme reāli pastāv.

FAQ 3. Vai cilvēka dzimšanas laiks tiešām var kaut ko ietekmēt?

Šeit atbilde patiesībā ir interesantāka nekā vienkāršs “jā” vai “nē”. Dzimšanas laiks var korelēt ar ļoti daudziem reāliem apstākļiem. Cilvēks, kurš piedzimst noteiktā gadalaikā, attīstības sākumposmā sastopas ar citādu gaismas daudzumu, temperatūru, infekciju sezonām, mātes uztura īpatnībām un virkni citu vides faktoru nekā bērns, kurš dzimis citā gadalaikā. Atsevišķās pētniecības jomās tiek pētītas sezonālas sakarības ar dažādiem veselības rādītājiem. Tas nenozīmē, ka dzimšanas mēnesis “nosaka likteni”, taču parāda, ka dzimšanas brīdis nav pilnīgi atrauts no fiziskās vides.

No tā līdz astroloģiskai dzimšanas kartei gan ir milzīgs lēciens. Ja tiek apgalvots, ka cilvēka dzimšanas sekundē esoša planētu konfigurācija nosaka konkrētas personības iezīmes, nepieciešams daudz specifiskāks pierādījums. Te nevar pietikt ar dažiem sakritību stāstiem. Būtu nepieciešams parādīt, ka efekts saglabājas lielās populācijās arī tad, kad kontrolējam sezonu, ģeogrāfiju, sociālekonomisko vidi, ģenētiku un citus iespējamos faktorus.

Tāpēc es neizslēdzu domu, ka dzimšanas laiks var būt informatīvs marķieris, taču pagaidām nav pamata automātiski pieņemt tradicionālo astroloģisko skaidrojumu tam, kāpēc tas tā būtu.

FAQ 4. Kāpēc fraktāļi un matemātika šajā diskusijā vispār ir svarīgi?

Fraktāļi man šeit nav pierādījums numeroloģijai. Tie ir ilustrācija daudz plašākai idejai: daba spēj radīt ārkārtīgu sarežģītību no relatīvi vienkāršiem noteikumiem un atkārtojumiem. Koka zarojumā nav nepieciešams individuāli “uzzīmēt” katru zaru. Organisma attīstībā nav nepieciešams centrāls dizainers, kurš norāda katrai šūnai tās pozīciju. Lokāli noteikumi, ģenētiskā informācija, ķīmiskie gradienti, mehāniski spēki un pašorganizācija kopā rada iespaidīgi sarežģītu rezultātu. Līdzīgu principu redzam daudzviet matemātiskās sistēmās.

Tas man liek uzmanīgi izturēties pret argumentu: “Cilvēka dzīve ir pārāk sarežģīta, lai tajā varētu būt matemātiskas regularitātes.” Sarežģītība pati par sevi nenozīmē regularitātes neesamību. Laika prognoze ir sarežģīta, bet atmosfēra nepārkāpj fizikas likumus. Cilvēka smadzenes ir neaptverami sarežģītas, bet arī tās darbojas fizikālā sistēmā. Sarežģītas sistēmas bieži ir deterministisku procesu, varbūtību un nejaušības kombinācija.

Tieši tāpēc man šķiet interesanti uzdot jautājumu, vai arī ilgtermiņa cilvēku un sabiedrību procesos var būt daudzslāņu periodiskums, kuru mēs pagaidām redzam tikai fragmentāri. Taču fraktāļu esamība pati par sevi neatbild, kādi šie cikli būtu un vai tradicionālā numeroloģija tos jebkad ir identificējusi.

FAQ 5. Kā atšķirt interesantu hipotēzi no pseidozinātnes?

Man ir viens ļoti praktisks kritērijs: pajautāt, kas liktu teorijas autoram atzīt, ka viņš kļūdās. Ja atbilde ir “nekas”, mēs vairs īsti neatrodamies zinātniskas hipotēzes teritorijā. Labai hipotēzei jābūt formulētai tā, lai eksistētu iespējams rezultāts, kurš to atspēko. Ja astrologs saka, ka konkrēta konfigurācija noteiktā veidā prognozē personības īpašību, jābūt iespējai savākt datus un parādīt, ka šādas sakarības nav. Ja pēc negatīva rezultāta vienmēr iespējams pateikt, ka “enerģija šoreiz izpaudās citādi”, sistēma kļūst praktiski nepārbaudāma.

Otrs kritērijs ir prognozes precizitāte. Apgalvojums “tev šobrīd dzīvē ir pārmaiņu periods” derēs milzīgam skaitam cilvēku. Daudz interesantāka ir prognoze, kas ir specifiska un kuru iespējams salīdzināt ar nejaušības līmeni. Trešais kritērijs ir neatkarīga atkārtojamība. Ja fenomens darbojas tikai viena skolotāja, vienas metodes vai viena īpaša interpretētāja klātbūtnē, tas rada papildu jautājumus.

Un pats svarīgākais — skepticisms nedrīkst nozīmēt automātisku noraidījumu, bet atvērtība nedrīkst nozīmēt prasības pēc pierādījumiem atcelšanu. Man šķiet, ka tieši starp šīm divām galējībām atrodas interesantākā vieta domāšanai. Tur mēs varam atļauties apsvērt drosmīgas idejas, tajā pašā laikā saglabājot gatavību pateikt: skaista teorija, bet dati to neapstiprina.

🔍 Want to find the best keywords and rank this article faster? Try the #1 SEO & AI visibility toolkit free for 14 Days . Track your keyword rankings, audit your site, and monitor your AI search visibility on ChatGPT, Gemini & Google AI Overviews

👉 Try Pro Article Writer (Free) — Generate, Edit, and Humanize at scale.

⭐ If this GPT helped you, please leave a rating on the GPT Store!

Explore more on my Patreon.