Divas grāmatas par vīrieša nobriešanu un iekšējo ceļu

Manā redzes lokā nesen nonāca divas grāmatas par vīrieša attīstību, nobriešanu un iekšējo ceļu. Ričarda Rora “Ādama atgriešanās” un Deivida Deidas “Īstā vīrieša ceļš”. Tās runā par līdzīgām tēmām, taču dara to no atšķirīga skatpunkta. Viena vairāk ved uz garīgu nobriešanu, pazemību un iniciāciju. Otra vairāk runā par klātbūtni, virzienu, attiecībām un spēju dzīvot patiesi.

Šis nav dziļš akadēmisks salīdzinājums. Drīzāk īsā versija par to, kādu vēstījumu abas grāmatas nes un kāpēc tās vispār ir vērts pamanīt. Dažreiz pietiek nevis ar pilnu analīzi, bet ar skaidru kodolu. Tieši to arī gribu iedot.

Abas grāmatas skar vienu būtisku jautājumu. Kas notiek ar vīrieti, kad viņš vairs negrib dzīvot tikai instinktā, reakcijās, aizsardzības mehānismos un ārējā tēlā. Kas notiek, kad sākas īsta nobriešana. Nevis bioloģiska novecošana, bet iekšēja pāreja. Nevis gadi pasē, bet dziļums, atbildība un spēja nest savu dzīvi.

Ričarda Rora “Ādama atgriešanās” pamatā runā par iniciāciju. Par to, ka vīrietis nekļūst nobriedis automātiski. Nepietiek ar to, ka puika izaug lielāks, sāk pelnīt, izveido ģimeni vai uzņemas pienākumus. Tas vēl negarantē iekšēju vīrišķu briedumu. Rors uzsver, ka vīrišķā nobriešana notiek caur saskarsmi ar realitāti. Ar ciešanām. Ar robežām. Ar patiesību, kuru ego negrib dzirdēt.

Grāmatas centrā ir doma, ka iniciācija ir nepieciešama. Un iniciācija nav komforta process. Tā nav sevis spodrināšana. Tā nav motivācijas lekcija par to, ka viss būs lieliski. Tieši pretēji. Tā ir sastapšanās ar dzīvi tādu, kāda tā ir. Ar vilšanos. Ar ievainojamību. Ar zaudējumu. Ar nespēju visu kontrolēt. Ar apziņu, ka cilvēks nav pasaules centrs.

Tas ir būtiski, jo liela daļa vīriešu dzīvo nevis no dziļuma, bet no bruņām. Viņi mēģina būt pareizi, stipri, zinoši, kontrolējoši, veiksmīgi vai emocionāli noslēgti. Bet zem tā visa bieži dzīvo nepabeigta puikas identitāte. Tā gaida apstiprinājumu, atzinību, drošību un sajūtu, ka viss beidzot būs kārtībā. Rora skatījumā bez iniciācijas šī puikas daļa turpina vadīt dzīvi arī pieauguša vīrieša vecumā.

“Ādama atgriešanās” vīrieša ceļu rāda kā pāreju no ego centrētības uz kalpošanu, patiesumu un nobriedušu klātbūtni. Tas ir ceļš no ārējas varas uz iekšēju stabilitāti. No vajadzības dominēt uz spēju nest. No pašsvarīguma uz pazemību. No ilūzijas, ka dzīvi var pilnībā sakārtot pēc sava prāta, uz spēju būt attiecībās ar realitāti.

Šajā grāmatā man šķiet vērtīga tieši pati ass. Nobriešana nenozīmē kļūt cietam. Nobriešana nozīmē kļūt patiesam. Un patiesums bieži sākas nevis tur, kur viss ir skaisti, bet tur, kur sabrūk ilūzijas par sevi. Par savu īpašumu uz dzīvi. Par savu kontroli. Par savu izņēmuma stāvokli. Tas nav pesimistiski. Tas ir attīroši.

Savukārt Deivida Deidas “Īstā vīrieša ceļš” runā citā valodā. Ja Rors vairāk ved uz pazemību un garīgu briedumu, tad Deida vairāk runā par dzīvumu, virzienu un apzinātu vīrišķu klātbūtni. Šī grāmata ir asāka, dinamiskāka un praktiskāka. Tā runā ne tikai par iekšējo darbu, bet arī par attiecībām, seksualitāti, dzīves misiju un to, kā vīrietis parādās pasaulē.

Deidas galvenā doma ir vienkārša. Vīrietim ir svarīgi dzīvot saskaņā ar savu dziļāko virzienu. Nevis vilkt laiku. Nevis gaidīt labāku brīdi. Nevis slēpties komfortā, izklaidē, darbā bez jēgas vai attiecībās bez patiesas klātbūtnes. Vīrietis kļūst vājš ne tikai no grūtībām, bet arī no izvairīšanās. No neizvēlēšanās. No iekšējas izplūšanas.

Šī grāmata uzdod neērtus jautājumus. Vai dzīvē ir virziens. Vai attiecībās ir patiesums. Vai seksualitātē ir klātbūtne. Vai darbs ir saistīts ar aicinājumu. Vai ikdiena tiek dzīvota pilnā atvērtībā, vai tikai automātiskā režīmā. Šie jautājumi nav tikai par ārējo rezultātu. Tie ir par enerģētisko kvalitāti, ar kādu cilvēks dzīvo.

Deida uzsver, ka vīrietim ir svarīgi trenēt spēju būt klātesošam. Nevis tikai fiziski atrasties blakus, bet būt īsti klāt. Tas attiecas uz sarunu, darbu, seksualitāti, konfliktu, lēmumiem un dzīves mērķiem. Brīdī, kad vīrietis zaudē klātbūtni, viņš sāk dzīvot pa pusei. Viņš kļūst izklaidīgs, izvairīgs, sadalīts, noguris, viegli ievainojams un bieži arī neizskaidrojami dusmīgs.

Šeit ir būtiska nianse. Deida nerunā par vīrišķību kā tēlu. Nevis par to, kā izskatīties spēcīgam. Bet par to, kā būt patiesi savā centrā. Tas nozīmē nevis kontrolēt citus, bet turēt savu asi. Nevis pieprasīt cieņu, bet iemiesot kvalitāti, kas dabiski rada cieņu. Nevis manipulēt attiecībās, bet ienest skaidrību, jēgu un klātbūtni.

Attiecību līmenī šī grāmata bieži tiek uztverta kā grāmata par polaritāti, tuvību un seksualitāti. Taču dziļākā slānī tā ir grāmata par atbildību par savu stāvokli. Tā neļauj ilgi palikt upura pozīcijā. Tā atgādina, ka pieaudzis cilvēks nevar visu laiku gaidīt, lai ārējā pasaule sakārto viņa iekšējo stāvokli.

Interesanti ir tas, ka abas grāmatas viena otru labi papildina. Rors palīdz saprast, kāpēc nobriešana vispār ir grūta. Tāpēc, ka tā prasa ego samazināšanos. Tāpēc, ka dzīve lauž ilūzijas. Tāpēc, ka bez saskarsmes ar ciešanām un robežām cilvēks paliek virspusē. Deida savukārt palīdz saprast, kā šis briedums izskatās ikdienā. Kā tas izpaužas darbā, attiecībās, seksualitātē, virzienā un izvēlēs.

Vienkāršāk sakot, Rors vairāk runā par nolobīšanu. Deida vairāk runā par iemiesošanu. Rors palīdz atlaist to, kas ir viltots, uzpūsts un bērnišķīgi egoistisks. Deida aicina iemiesot to, kas ir dzīvs, ass, patiesi klātesošs un virzīts. Viena grāmata ved uz iekšēju pazemību. Otra ved uz skaidru un dzīvu darbību.

No personīgās izaugsmes viedokļa abas grāmatas pieskaras arī identitātes tēmai. Un tas man šķiet īpaši svarīgi. Liela daļa cilvēku nemaz nedzīvo no savas būtības. Viņi dzīvo no lomas, aizsardzības, bērnības mehānisma vai apkārtējo gaidu konstrukcijas. Vīrietis var izskatīties funkcionējošs, bet iekšā joprojām būt baiļu, kauna, vajadzības pierādīt sevi vai emocionālas atkarības vadīts.

Šādā vietā jebkura runa par vīrišķību kļūst sekla, ja netiek aiztikts pats kodols. Kas iekšā vada dzīvi. Vai tas ir nobriedis centrs. Vai tā ir bērna daļa, kas meklē atzinību. Vai tā ir izvairīšanās no sāpēm. Vai tā ir vajadzība kontrolēt, jo iekšā nav drošības. Tieši tāpēc šādas grāmatas ir vērtīgas nevis kā ideoloģija, bet kā spogulis.

Vēl viena būtiska lieta ir atbildība. Abas grāmatas savā veidā pasaka vienu un to pašu. Pieaudzis vīrietis nevar visu atbildību atdot apstākļiem, partnerim, sabiedrībai, bērnībai vai neveiksmēm. Jā, pagātnei ir ietekme. Jā, bērnības pieredze veido nervu sistēmu, uzskatus, reakcijas un piesaistes modeli. Taču nobriešana sākas tur, kur cilvēks pārstāj izmantot savu ievainojumu kā pastāvīgu attaisnojumu savai neesamībai.

Tas nenozīmē kļūt skarbam pret sevi. Tas nozīmē kļūt godīgam. Godīgi ieraudzīt, kurā vietā dzīve tiek bīdīta automātiski. Kurā vietā tiek atkārtots vecais. Kurā vietā tiek gaidīts, lai kāds cits iedod nozīmi, virzienu, spēku vai mieru. Nobriedis cilvēks sāk šo darbu darīt pats.

No attiecību skatpunkta abas grāmatas arī iedod svarīgu korekciju. Attiecības nav vieta, kur kompensēt identitātes trūkumu. Attiecības nav glābšanas operācija. Tās nevar aizvietot iekšējo mugurkaulu. Ja cilvēks nav sastapis sevi, viņš attiecībās parasti nes sev līdzi vai nu kontroli, vai atkarību, vai emocionālu izvairīšanos, vai vajadzību būt nepārtraukti apstiprinātam. Tad attiecības kļūst par skatuvi vecajiem ievainojumiem, nevis vietu dzīvei.

Rors šeit palīdz ieraudzīt, ka bez iniciācijas un saskarsmes ar realitāti cilvēks paliek puikas režīmā. Deida palīdz saprast, ka bez klātbūtnes un virziena cilvēks attiecībās kļūst vājš un izplūdis. Vienam svarīgākais ir dziļums. Otram svarīgākais ir iemiesota kvalitāte. Kopā tas veido spēcīgu kombināciju.

Ja šo visu saīsinātu vienā teikumā, tad sanāktu apmēram šādi. “Ādama atgriešanās” ir par to, kā vīrietis tiek noņemts no sava ego troņa un sastop realitāti. “Īstā vīrieša ceļš” ir par to, kā vīrietis pēc tam dzīvo no skaidra centra, klātbūtnes un virziena.

Manuprāt, šīs nav grāmatas tikai vīriešiem šaurā nozīmē. Tās ir arī par cilvēka nobriešanas mehānismiem kopumā. Par to, kā mēs attīstāmies. Kā sastopam sevi. Kā noliekam vietā savu ego. Kā ejam ārā no automātiskām lomām. Kā mācāmies būt atbildīgi, patiesi un klātesoši.

Un te, manuprāt, ir galvenais ieguvums no abām. Tās palīdz nevis uzbūvēt vēl vienu skaistu personības tēlu, bet gan uzdot sev nopietnāku jautājumu. Vai dzīve tiek dzīvota no būtības, vai no aizsardzības. Vai iekšā ir centrs, vai tikai reakcijas. Vai spēks balstās statusā un tēlā, vai klātbūtnē un patiesumā. Vai attiecības tiek izmantotas, lai aizlāpītu tukšumu, vai lai dalītos pilnākā esībā.

Mūsdienās ir daudz runu par vīrišķību, sievišķību, attiecībām, traumām, dziedināšanu un personīgo izaugsmi. Taču diezgan bieži viss paliek virspusē. Daudz vārdu, maz iekšējas pārejas. Tieši tāpēc mani ieinteresēja šīs divas grāmatas. Tās pieskaras nevis tikai uzvedībai, bet pašam pamatam. Kas cilvēku iekšēji veido. Kas viņu notur. Kas viņu vada. Kas sabrūk. Un kas pēc tam dzimst no jauna.

Noslēgumā gribu pateikt vienkārši. Ja interesē vīrieša iekšējā nobriešana, atbildība, klātbūtne un patiesāks dzīves virziens, tad šīs divas grāmatas noteikti ir tēmas vērtas. Viena vairāk ved caur iniciāciju un sastapšanos ar realitāti. Otra vairāk ved caur klātbūtni, virzienu un iemiesotu vīrišķu kvalitāti. Abas kopā palīdz ieraudzīt, ka vīrieša ceļš nav poza. Tas nav tēls. Tas nav tikai sociāls pienākumu komplekts. Tas ir iekšējs darbs.

Un laikam tur arī viss sākas. Nevis ar vēlmi izskatīties stipram. Bet ar gatavību kļūt patiesam.