Kad pētīt sevi kļūst svarīgāk nekā dzīvot

Pārdomas par "garīgo iesprūšanu", balstītas uz kādu Instagram video un tā komentāriem

No kā tas sākās

Kāda sieviete ierakstīja īsu video. Viņa saka, ka ir iekritusi garīgā lamatā. Viņa sāka pētīt dzīvi, sevi, garīgo pasauli, un kādā brīdī iestrēga novērotāja pozīcijā. Vērot cilvēkus, savas reakcijas, jūtas, domas, uzdot sev jautājumus un saņemt atbildes kļuva tik interesanti, ka viņa, pēc pašas vārdiem, "aizmirsa dzīvot".

Tagad viņa sēž un saprot: draugu nav, nav sava darba, kas aizrautu. Ir vientulība. Ne tāda, kurā ir slikti vienai. Viņai ir labi ar sevi. Bet cilvēkam vajag cilvēku: mīlestību, emocijas, draudzību, sarunas.

Un tad nāk jautājums, ap kuru grozās viss šis raksts:

Kur beidzas sevis izzināšana un sākas dzīve?

Vai es tagad dzīvoju, vai tikai turpinu vērot, kā es dzīvoju?

Šis jautājums nav tikai viņas. Ar to saskaros arī sarunās ar cilvēkiem. Tie, kas daudz lasa, meditē, iet kursos, analizē savas traumas un reakcijas, kādu dienu paceļ galvu un ierauga, ka dzīve tikmēr ir pagājusi garām. Daudz saprasts, maz nodzīvots. Un no turienes ir tikai viens solis līdz sajūtai, ka nekam nav jēgas.

Video autore lūdza: ja kāds ir bijis šādā stāvoklī un no tā izgājis, pastāstiet, kā. Komentāros cilvēki atbildēja. Atbildes ir ļoti dažādas, dažas gudras, dažas smieklīgas, dažas mazliet biedējošas. Tieši tāpēc tās ir vērts sakārtot.

Pārdomas 1. "Tu neesi novērotājs. Sāc radīt"

Visnoderīgākais komentārs bija arī vispraktiskākais. Doma: beidz būt skatītājs, sāc veidot savu realitāti. Un sāc ar mazumiņu. Atceries kādu cilvēku, ar kuru tev bija patīkami runāt: vecu draugu, paziņu. Kādu, ko gribētu satikt tuvāko 2 līdz 3 dienu laikā. Un satiec.

Tas ir ļoti precīzi. Novērotāja lamatu nevar atrisināt ar vēl vienu novērojumu. To nevar izdomāt, to var tikai izdarīt. Viens zvans, viena kafija, viena saruna. Nevis "atrast savu ceļu", bet piezvanīt konkrētam cilvēkam līdz ceturtdienai.

Ko no tā ņemt: izvēlies vienu cilvēku un vienu datumu. Mērķis nav saprast, kāpēc tev ir vientuļi. Mērķis ir sēdēt pretī kādam, kas ir dzīvs.

Pārdomas 2. "Dzīve ir vienkāršās lietās"

Cits komentārs: dzīve sākas stiprā, uzticīgā ģimenē, bērnos, godīgā draudzībā, labās attiecībās ar vecākiem, mīļā darbā, prasmju attīstīšanā, labos darbos, rūpēs par veselību. "Viss banāli vienkārši. Tur ir labākā zemes garīgā skola."

Šai domai ir spēks. Garīgajā meklējumā viegli sākt skatīties uz parasto dzīvi no augšas, kā uz kaut ko zemāku. Bet lielākā daļa tradīciju saka pretējo: īstais treniņš notiek attiecībās, darbā, ģimenē. Tur, kur tevi kaitina, kur jāpiedod, kur jāpaliek, kad negribas.

Jāpiebilst gan: ne visiem ir ģimene, bērni vai labas attiecības ar vecākiem. Ja šo sarakstu lasa cilvēks, kuram nekā no tā nav, tas var izklausīties kā spriedums. Tāpēc es to lasu citādi: nevis "tev tas viss jābūt", bet "dzīve notiek starp cilvēkiem un darbos, nevis galvā".

Pārdomas 3. "Tas ir tikai posms"

Vairāki komentāri saka vienu un to pašu dažādos vārdos:

• "Viss notiek, kā vajag."
• "Nospēlējāties apgaismībā. Tas ir normāls posms."
• "Tas ir vienkārši posms. Mazliet pacietības, un pāries. Mazliet vairāk apzinātības, un pacelsies līmeni augstāk. Tas ir ceļš bez ceļa."
• "Vai tā ir lamata? Tā ir ceļa daļa."

Te ir mierinājums, un tas nav mazsvarīgs. Cilvēkam, kurš jūt, ka iestrēdzis, ir svarīgi dzirdēt, ka citi ir bijuši tieši tur un tas nav salūzums. Frāze "nospēlējāties apgaismībā" ir pat ļoti trāpīga: daudzi iziet cauri periodam, kad garīgums kļūst par spēli, par identitāti, par vēl vienu veidu justies īpašam. Un tad tas apnīk. Tas ir labi, ka apnīk.

Bet ir arī risks. "Pagaidi, pāries" var kļūt par vēl vienu iemeslu neko nedarīt. Novērotājs to ļoti mīl dzirdēt. Posms paiet ātrāk, ja tajā kaut ko dara.

Pārdomas 4. "Tas ir prāta spēles un bailes iemiesoties"

Viens īss komentārs, manuprāt, dziļākais no visiem: "Prāta spēles. Bailes no iemiesošanās. Novērot un darīt dažādas lietas."

"Bailes no iemiesošanās" nozīmē bailes pilnībā ienākt savā dzīvē, ķermenī, attiecībās, riskā. Novērotāja pozīcija ir droša. Ja tu tikai vēro, tevi nevar atraidīt, tu nevari izgāzties, tev nav jāizvēlas. Tāpēc tā ir tik pievilcīga, un tāpēc no tās ir grūti iziet.

Un risinājums ir tajā pašā teikumā: novērot un darīt. Nevis atteikties no apzinātības, bet savienot to ar rīcību. Vērot sevi sarunā, nevis vērot sevi tā vietā, lai runātu.

Pārdomas 5. "Tas ir ego, nevis lamata"

Cits skatījums: mēs esam mūžīgi kosmosa klejotāji, katrs iemiesojums ir dvēseles pieredze. Tā nav garīgā lamata, tas ir ego, kas mēģina visu paturēt kontrolē, un jūs pamazām nogalināt savu ego.

Ar valodu var nepiekrist, bet doma par kontroli ir vērtīga. Nepārtraukta sevis analīze bieži vien ir kontroles forma. Ja es visu saprotu, es esmu drošībā. Dzīve tomēr nav saprotama iepriekš. To var tikai izdzīvot, kļūdoties.

Pārdomas 6. Ticība kā atbilde

Viens komentētājs raksta, ka vienīgais ceļš atrast sevi un dzīvi, ko Dievs sagatavojis, ir ticēt Jēzum Kristum. Viņš daudz ko izmēģinājis, un tikai pēc tam, kad sekojis Viņam, saņēmis savu misiju.

Neatkarīgi no tā, kā katrs uz to skatās, te ir kaut kas, ko vērts pamanīt. Ticība cilvēku izved no sevis centrā. Fokuss pāriet no "kas es esmu un ko es jūtu" uz "kam es kalpoju". Daudziem tieši tas ir izeja no bezgalīgās sevis pētīšanas: kaut kas lielāks par sevi, kopiena, uzdevums.

Pārdomas 7. Ko komentāros vērts nelasīt nopietni

Bija arī tādi komentāri kā "es tevi izvilkšu", "es varu jūs izvilkt", "tu iekriti Majā, priekškars" un "steidzami pie psihiatra".

Pirmie divi ir tipiski. Zem jebkura ievainojama video parādās cilvēki, kas sola glābt. Bieži aiz tā ir pārdošana vai vienkārši vēlme pievērst uzmanību. Ja tu esi līdzīgā stāvoklī, uzmanies no tiem, kas apsola izvilkt. Īsta palīdzība reti sākas ar solījumu.

Komentārs par psihiatru bija domāts kā joks, bet tajā ir graudiņš, ko nevajag atmest. Ja sajūta "nekam nav jēgas" ilgst nedēļām, ja grūti piecelties, ja zūd miegs, apetīte, ja parādās domas par to, ka negribas dzīvot, tas vairs nav garīgs posms. Tad vajag runāt ar ārstu vai psihoterapeitu. Tas nav vājums un nav garīga neveiksme. Latvijā krīzes brīdī var zvanīt uz Skalbes krīzes tālruni 116 123 (diennakts).

Kopsavilkums: kā cilvēki to risina

Ja saliek kopā visu, kas izskanēja, rodas diezgan skaidra aina:

1. Atzīt, ka tas ir pazīstams stāvoklis. Tas nav tikai tev. Daudzi pēc intensīva garīgā meklējuma nonāk šeit.
2. Saprast, kas tur aizsargā. Novērotāja pozīcija sargā no atraidījuma, izgāšanās un izvēles. Tā ir droša, tāpēc tā velk.
3. Neatrisināt to galvā. Vēl viena grāmata, vēl viena atziņa šeit nepalīdz. Palīdz rīcība.
4. Sākt ar mazu, konkrētu soli. Viens cilvēks, ko satikt šonedēļ. Viena lieta, ko izdarīt ar rokām. Viena grupa, kur iet regulāri.
5. Atgriezties pie vienkāršā. Attiecības, darbs, ķermenis, palīdzēt kādam. Tur notiek dzīve, un tur arī turpinās garīgā izaugsme.
6. Novērot un darīt vienlaicīgi. Apzinātība nav jāizmet. Tā vienkārši jāņem līdzi uz dzīvi.
7. Pamanīt, kad vajag palīdzību. Ja tukšums kļūst smags un ilgs, runā ar speciālistu.

Un atbilde uz video autores jautājumu "kur beidzas sevis izzināšana un sākas dzīve" varētu būt šāda: tās nav divas secīgas lietas. Izzināšana nebeidzas, lai sāktos dzīve. Tā kļūst par dzīvi tajā brīdī, kad tu ar savām atziņām izej pie cilvēkiem.

Ja šis raksts tevi uzrunāja, pamēģini šodien vienu lietu: uzraksti vienam cilvēkam, ar kuru sen nav runāts. Ne tāpēc, ka vajag. Vienkārši tāpēc, ka tā sākas dzīve.